Spēlējoties ar sevi spoguļa priekšā
Tu pieskaries man un aicini iekšā
Aizvērtām acīm tu sajūti ceļu
Tik stipri es tevī caur mežģīnēm eju
Viegli uz pirkstu galiem tu pacelsies
Tik saldi tu ar mani ta spēlējies
Spēlējoties ar sevi spoguļa priekšā
Tu pieskaries man un aicini iekšā
Tev trausli pleci un brūna āda
Tik dzīvs tevī viss
Un tagad tu mana

Labās rokas pirksti ik pa brīdim pazūd aiz mežģīņotajām biksītēm,
glāstot pašu neiedomājamāko, noslēpumaināko vietu starp planētām,
kas saslēgušās vienotā orbītā riņķo manā galvā.
Meteoru lietus kā sīkas skudras dursta
un nolīst pār manu sakarsušo muguru.