Pa slideniem jumtiem ar ielas kurpēm pāri gaismai sarkanajai
Izliecies vēl tālāk pa logu, lai redzētu to, ko neredzi tu
Nogaršo to, no kā visi baidās un izdzer to, no kā it kā mirst
Tad sakravā mantas un aizbrauc sevi pamest, bet neaizmirst

Aizsiet acis un iet pāri ceļam, un cerēt uz to, ka nebrauks neviens
Aicināt visus būt īstiem un cerēt, ka kāds neizliksies
Piezvanīt nakts vidū un cerēt, ka būs, kas nelamāsies
Tu sākumā būsi it kā tik vājš, bet beigās tu neatdosies

Tiem cilvēkiem, kas tevi grib pārveidot tādu
Kāds tu būtu tiem saprotamāks