Lyric provided by www.seekalyric.com |
Dzeloņcūkām adatās, Klaburčūskām acu ovālos Rūgtas indes savācies Es nāku savu nogurumu nozāļot. Varbūt jau rīt, varbūt ies laiks, Kamēr tas vairs mani nevajās, Tad piecelšos un teikšu jums: Piedodiet, bet mūsu ceļi sadalās! Kas man var pavēlēt pēdas dzīt Un kas var noteikt man, kur jābūt ir rīt Ar vienu pēc otra es daru tā – Es ievadu jūs melnajā sarakstā. Aizcērtu durvis, es aizcērtu tās, Un eju prom pa lauku, ziemelis sīvs. Kails asā vējā un putenī, Nesarūsējis, vel sulīgi dzīvs! Hei, varbūt (jau) rīt Es stāvēšu pie durvīm, kuras laukā ved Hei, turies (man) līdz Tu stāvēsi pie durvīm, kuras laukā ved Tur tajā mūžīgā sasalumā Ir jāmāk palikt un izdzīvot, Cik labi ir vienmēr siltumā, Kur visus baro un apmīļo Sēž kalna galā Buda un smīn, Par tiem, kas atpakaļ kāpienam Pagriežas pusceļā, nospļaudamies, Vai es esmu gatavs arī tam? Sit vilni strāva vēnās Skan ātri soļi kāpnēs Es stāvēšu pie durvīm, kuras laukā ved Sit vilni strāva vēnās Skan citi soļi kāpnēs Tu stāvēsi pie durvīm, kuras laukā ved |