Tā man mūžam ir mīkla,
tikai liktens to zin,
vai tās mēles tur tīklus
vai vien mežģīnes pin.

Bet tu, re, kā cauri dienām
viņas galvā staro viņš -
pomeranču, pomeranču,
pomeranču vainadziņš.

Atliek iet man, kur vedīs
vienreiz iesāktais ceļš.
Man ir sudraba ķēde,
bet dzīve no dzelzs.

Tomēr, tomēr cauri dienām
viņas galvā staro viņš -
pomeranču, pomeranču,
pomeranču vainadziņš.

Čūska līdzīga kokam,
mīlai līdzīgs ir vilts.
Viss man izslīd no rokām
tā kā nagla vai smilts.

Tikai, tikai cauri dienām
viņas galvā staro viņš -
pomeranču, pomeranču,
pomeranču vainadziņš.