Kad es biju maķenīt jaunāks,
Vēl jaunāks kā tagad tu.
Es rautin rāvos dziedāt,
Lai visi to zinātu.

Tad nejauši satiku mikrofonu,
Viņš teica: "Klau! Nāc pie manis!
Tu vari dziedāt savā aizgaldē,
Bet es to izplatīšu pasaulē."

Es teicu: "Labi! Līkop! Tas der!
Tas iet krastā!"

Pāris dienas vēlāk.
Es prasu: "Kāpēc nekas nenotiek?
Es tikai dziedu, dziedu un dziedu,
Bet nevienu tas neinteresē."

Un viņš teica: "Klau!
Mazliet pacieties!"

Es ciešos, ciešos, ciešos.
Vai tikai mani negrib piečakarēt.
Tad es cietos.
Vai tik tu kaut ko nelaid garām? Pats nožēlosi!

Es varu ciesties dienu vai divas.
Es varu gaidīt, kad lidos tā,
Bet mikrofons sola un sola, un sola,
Bet solītais nepildās.

Un tad es teicu: "Man līdz kaklam!
Ē! Mikrofons pīīīīī"