Vēl,
Tik daudz ir manī tā
Par ko ar Tevi spriest,
Tik ļoti, ļoti daudz,
Bet Tu vienmēr izvairies.
Un kad mans mērs ir pilns,
Pat pāri malām iet,
Es ļoti lūdzu: "Mani nekaitiniet,
Bet saprotiet, un piedodiet, ja nevariet.
Lūdzu saprotiet, un piedodiet, ja nevariet"

Vēl,
Tik daudz ir manī tā
Par ko ar Tevi spriest,
Tik ļoti, ļoti daudz,
Bet Tu vienmēr izvairies.
Un kad mans mērs ir pilns,
Pat pāri malām iet,
Es ļoti lūdzu: "Mani nekaitiniet,
Bet saprotiet, un piedodiet, ja nevariet.
Lūdzu saprotiet, un piedodiet, ja nevariet"

Es apstājos, es kautrējos
Tev pieiet klāt, ar Tevi parunāt.
Es necīnos, es atsakos,
Tevi mierināt, pie sevis pieradināt.

Jā,
Un tad es saku: "Stop,
Man visa kā ir gana,
Iet visi mani pulksteņi, un visi viņi zvana,
Man klājas nu tik labi,
Kā klājies nav nekad, vien Tavas skumjās acis mani
Apbēdina, apbēdina, apbēdina, apbēdina."

Es apstājos, es kautrējos
Tev pieiet klāt, ar Tevi parunāt.
Es necīnos, es atsakos,
Tevi mierināt, pie sevis pieradināt.