Reiz mežā dzima eglīte un mežā auga tā,
tik slaida, skaista, zaļoksna bij' ziemā, vasarā,
tik slaida, skaista, zaļoksna bij' ziemā, vasarā.

Dzied dziesmu viņai putenis un miegā ieaijā,
sals sniega segā satinis, lai nenosaltu tā,
sals sniega segā satinis, lai nenosaltu tā.

Zem eglītes mazs zaķītis, kaut bailīgs, draiskuļo,
un dažu brīdi dusmīgs vilks tai garām aizcilpo,
un dažu brīdi dusmīgs vilks tai garām aizcilpo.

Klau, sniegs kā dzied zem ragavām pa meža biezokņiem,
tur zirdziņš kājām pinkainām skrien sīkiem riksīšiem,
tur zirdziņš kājām pinkainām skrien sīkiem riksīšiem.

Velk ragaviņas bērītis, sēž iekšā vectētiņš,
mums eglīti ir nocirtis līdz pašai saknei viņš,
mums eglīti ir nocirtis līdz pašai saknei viņš.

Tu uzposta un greznota pie mums nu esi te,
cik daudz, daudz prieka mazajiem tu nesi, eglīte,
cik daudz, daudz prieka mazajiem tu nesi, eglīte.