Viņa raud,
Un uz lelli kā jukusi kliedz,
Viņa lūdz, lai šonakt neaizmieg,
Lai paliek nomodā, jo šonakt aiz loga ir karš
Nekur nav gaišs,
Gaismu apēdis Tukšuma suns,
Viņas galvā jau lielgabals dun,
Viņas acis nav acis, pirksti iecirsti palodzē sūrst.

Man jāmācas skriet,
Viņa mēmi prasa man bēgt,
Viņa pieprasa lidot un lēkt,
Man jālec tajā pusē, kur dzīvot nozīmē dot.

Saindēts vīrs
Viņš dzird kā aiz sienas atkal kāds smej,
Tur ir balle un ciemiņi dej
Viņš tik ļoti grib dejot, bet kājas viņam vairs nav.
Aizmirsās tur,
Palika tur, kur aizmirstais karš,
Tur, kur aizmirsto varoņu gars,
Bet nu viņš zina: bez nāves vēl briesmīgāks ir kaut kas.

Mums jāmācās skriet,
Viņš mums pieprasa ārā tikt,
Viņš ir redzējis stiklus, kas plīst,
Mums jālec tajā pusē, kur dzīvot nozīmē dot.

Man jāmāk skriet, skriet, skriet. Skriet un attaisnot,
Lai plīst, plīst, plīst. Saplīst restots logs,
Kliegt, kliegt, kliegt, kliegt to, kas atvēlēts,
Jo dzīvot nozīmē dot.
Man jāmāk lēkt, lēkt, lēkt. Pat, ja asins plūst,
Kad plīst, plīst, plīst. Izsists restots logs,
Būt, būt, būt. Būt tam, kas izdzīvo.
Jo dzīvot nozīmē dot.

Šī zeme deg,
Mums joprojām laimi liek pirkt,
Skat: te par naudu ir nopērkams viss,
Sasien rokas un parauj uz augšu, lai balsotu "par".
Te sapūs viss,
Bet to negrib redzēt neviens,
Pa trauslu ledu ļaudis vēl skrien,
Bet nu es zinu, ka kaut kur aiz restēm saule sāk aust.

Es jāmāk skriet, skriet, skriet,
Es vēlos laukā lēkt,
Ir jāsit restots logs,
Es zinu, dzīvot nozīmē dot