Dzeloņcūkām adatās,
Klaburčūskām acu ovālos
Rūgtas indes savācies
Es nāku savu nogurumu nozāļot.
Varbūt jau rīt, varbūt ies laiks,
Kamēr tas vairs mani nevajās,
Tad piecelšos un teikšu jums:
Piedodiet, bet mūsu ceļi sadalās!

Kas man var pavēlēt pēdas dzīt
Un kas var noteikt man, kur jābūt ir rīt
Ar vienu pēc otra es daru tā –
Es ievadu jūs melnajā sarakstā.
Aizcērtu durvis, es aizcērtu tās,
Un eju prom pa lauku, ziemelis sīvs.
Kails asā vējā un putenī,
Nesarūsējis, vel sulīgi dzīvs!

Hei, varbūt (jau) rīt
Es stāvēšu pie durvīm, kuras laukā ved
Hei, turies (man) līdz
Tu stāvēsi pie durvīm, kuras laukā ved

Tur tajā mūžīgā sasalumā
Ir jāmāk palikt un izdzīvot,
Cik labi ir vienmēr siltumā,
Kur visus baro un apmīļo
Sēž kalna galā Buda un smīn,
Par tiem, kas atpakaļ kāpienam
Pagriežas pusceļā, nospļaudamies,
Vai es esmu gatavs arī tam?

Sit vilni strāva vēnās
Skan ātri soļi kāpnēs
Es stāvēšu pie durvīm, kuras laukā ved
Sit vilni strāva vēnās
Skan citi soļi kāpnēs
Tu stāvēsi pie durvīm, kuras laukā ved